Dzirdi, dzirdi, kā elpo mežs?
Nāc, tuvāk nāc un saplūsti jauno čiekuru smaržā, kā dzintars, kas gadsimtos to tvēris.
Tev mirklī šajā tas ļauts,,,
Kārķi
Tu teici, auksts!
Un dziļāk šalles baltajās pūkās ietīties sāc.
Es teicu, karsts, jo Tavu dzidro acu smaids sirdī manā lēnām kūst ...
Kārķi
Kad vasaras baltām mākoņu gubām gulbju spārnos izgaist ļauts.
starp rudens lietavu vējiem tie saulei līdzi ceļu sev lauž.
Nāc pieskaries un sajūti, kā pasaule pamazām stāties sāk.
Kārķi
